glabsim.lv - Raksti

Rīcība motocikla avārijas vietā

Thu, 18 Apr 2024 18:37:00 +0000

Ir pavasaris un straujiem soļiem tuvojas arī vasara. Vieni no pirmajiem siltā laika vēstnešiem uz ielām un šosejām ir motocikli. Kā redzam, katru gadu “brīvības baudītāju” uz močiem kļūst arvien vairāk, un līdz ar to pieaug arī ceļu satiksmes negadījumu skaits.

Cilvēkam ir divas rokas, divas kājas un viena galva. Ar rokām mēs stūrējam motociklu, ar kājām turam un ar galvu mēs to vadām.

Lai nenotiktu negadījums, ikviena motocikla vadītājam pirmkārt ir pienākums ievērot ceļu satiksmes noteikumus un drošas braukšanas principus. Taču ne vienmēr tas tā notiek, un ne visiem cilvēkiem ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai nenonāktu ceļu satiksmes negadījumā.

Ja uz ceļa ir noticis nelaimes gadījums, cilvēkiem, kuri tajā ir iesaistīti un nav cietuši vai arī ir notikušā aculiecinieki, vispirms ir jāparūpējas par drošiem apstākļiem notikuma vietā – jāizvieto avārijas zīme un jānorobežo notikuma vieta.

Tuvojoties cietušajam, kurš ir kritis no motocikla, vispirms ir jāpārliecinās, vai šis cilvēks ir pie samaņas, tas ir – jāpārliecinās, vai cilvēks ir spējīgs adekvāti atbildēt uz jūsu uzdoto jautājumu. Ja tas tā ir un nav nekādu citu acīmredzamu pazīmju, kas liecina par apdraudējumu cietušā dzīvībai, piemēram, dzīvībai bīstama asiņošana, vispareizākais ir atstāt cietušo tajā pašā pozā un necensties novilkt ķiveri, pat ja pats motociklists uz to uzstāj. Ja braucējs jau ir piecēlies kājās, aktīvi kustas un ir noņēmis ķiveri, jāiesaka viņam palikt guļus stāvoklī un sagaidīt NMP brigādes ierašanos. Savukārt, ja cietušais ir bezsamaņā, ja ir konstatēta dzīvībai bīstama asiņošana, ir saudzīgi jānovelk ķivere un jāveic dzīvību glābjoši pasākumi – jācenšas apturēt asiņošanu un jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi (ja tas konkrētajā situācijā ir iespējams).

Visbiežākais nāves cēlonis motocikla avārijā ir dzīvībai bīstama iekšējā asiņošana, kuras apturēšana ir iespējama vienīgi ar ķirurģisku iejaukšanos. Biežākais invaliditātes cēlonis ir smagas galvas traumas un mugurkaula traumas. Roku un kāju slēgti lūzumi ir ļoti sāpīgi, taču tie neapdraud motociklista dzīvību un specifiska pirmā palīdzība nav nepieciešama.

Atceries – ja noticis ceļu satiksmes negadījums, zvanīt pa ārkārtas tālruni 112 vai 113. Informācija, kas jānodod dispečeram:

Kur noticis negadījums?
Kāds negadījums noticis?
Cik cietušo?

Ja nezini savu atrašanās vietu, var izmantot aplikāciju eVeselībasPunkts vai 112 Latvija.

Un atceramies – galva ir domāta, lai ar to vadītu, nevis lai to dauzītu.

Uz tikšanos uz ceļa!

ABCDE algoritma pielietošana kritiski slima pacienta atpazīšanā un dzīvībai bīstamu stāvokļu novēršanā

Tue, 13 Jun 2023 06:13:00 +0000

ABCDE algoritma galvenais mērķis ir ātra un vienkārša pacienta izmeklēšana un dzīvībai bīstamu stāvokļu novēršana. Šī algoritma galvenā priekšrocība ir tāda, ka iespējams atdalīt dažādas orgānu sistēmas un fokusēties uz svarīgāko, kas visvairāk apdraud pacienta dzīvību. Kļūdas pacienta vispārējā stāvokļa izvērtēšanā visbiežāk tiek pieļautas, ja ārstniecības persona fokusējas uz, viņaprāt, svarīgāko, taču dažkārt nesaskata tā cēloni, kas var novest pie nepareizas vispārējā stāvokļa interpretācijas un nepareizas lēmuma pieņemšanas. Pacienta izmeklēšanu pēc ABCDE algoritma var veikt gan ārsts, gan māsa.

Saīsinājumi:

A - Elpceļi

B - Elpošana

C - Cirkulācija

D - Neiroloģiskais stāvoklis

E - Vispārējā izmeklēšana

Pamatprincipi algoritma pielietošanā

Lai sekmīgāk varētu pielietot šo algoritmu, ir jāievēro sekojoši principi un rūpīgi jāpielieto tie atkārtoti stāvokļa izvērtēšanā. Izmeklēšana pēc ABCDE algoritma sastāv no:

Primārās ABCDE izvērtēšanas;
Atkārtota ABCDE izvērtēšana, kad nepieciešams.

Lai process noritētu sekmīgi, ārstniecības personām, kas pielieto šo algoritmu, ir jāievēro šādi principi:

1. Komandas darbs

Lai komandas darbs varētu noritēt veiksmīgi, ir nepieciešams komandas līderis, kurš pārrauga visas komandas darbu, kurš saņem informāciju un dod norādījumus pārējai komandai, kā rīkoties, balstoties uz saņemto informāciju.

2. Komunikācija

Lai nodrošinātu efektīvu komunikāciju starp komandas locekļiem, komandas locekļiem vispirms ir jābūt pazīstamiem savā starpā. Situācijas bieži vien mēdz būt dažādas (jo īpaši tas attiecas uz lielām ārstniecības iestādēm, kur bieži vien kolēģi savā starpā ir mazpazīstami vai vispār nav pazīstami). Tāpēc, lai novērstu savstarpējās komunikācijas traucējumus, pirms darba uzsākšanas komandas locekļiem ir jāiepazīstas vismaz elementārā līmenī - nosaucot savu vārdu un amatu. Vislabāk, ja uz formas katram ir atpazīšanas zīmes.

Komunikācijas principi:

Komunikācija notiek caur vienu personu - komandas līderi.
Komandas tiek dotas skaidri, skaļi, uzrunājot komandas locekli vārdā.
Komandas loceklis apstiprina, ka viņš komandu ir sadzirdējis un sapratis, atkārtojot pateikto.
Komandas loceklis nodrošina atgriezenisko saiti, kad komanda ir izpildīta.

Pirmie soļi, kas jāveic, uzsākot pacienta izvērtēšanu

1. Personāla drošība

Mūsdienās darbs ar pacientu nav iespējams bez individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanas. Pirms sākt darbu ar pacientu, ir nepieciešams veikt roku dezinfekciju. Minimālais individuālo līdzekļu kopums ir:

cimdi,
priekšauts,
sejas maska vai respirators

Ja ārstniecības persona viena ir sastapusi pacientu, vērtē to pēc ABC algoritma principiem. Šis algoritms ir balstīts uz trīs cilvēka dzīvības pazīmēm:

samaņa,
elpošana,
cirkulācija.

Vispirms jānoskaidro, vai pacients ir pie samaņas, skaļi uzsākot sarunu ar pacientu. Ja pacients atbild uz verbālu kairinājumu, tas nozīmē, ka pacients ir pie samaņas un visas dzīvībai svarīgās funkcijas ir vai nu pilnībā vai daļēji kompensētas. Ja pacients neatbild uz verbālu un taktilu kairinājumu, meklējam nākamo dzīvības pazīmi - elpošanu. Ja ārstniecības personai rodas pamatotas aizdomas, ka pacientam neelpo normāli vai neelpo nemaz, ir jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi un jāsauc pēc palīdzības. Veicot atdzīvināšanas pasākumus, galvenais fokuss ir uz krūškurvja kompresiju veikšanu. Pirmajās minūtēs elpināšanu var neveikt.

2. Vitālo rādītāju noteikšana

Agrīni jāveic vitālo rādītāju (elpošanas frekvence, SpO₂, sirdsdarbības ritms un frekvence) noteikšana. Taču nedrīkst aizmirst principu, ka tiek ārstēts pacients, nevis monitors, tāpēc primāri pirms monitorēšanas ierīču pievienošanas jāpievērš uzmanība pacienta vispārējam stāvoklim.

3. Vaskulārās pieejas nodrošināšana

Ātra un efektīva vaskulārās pieejas nodrošināšana sniedz drošību tālākajā ārstēšanas procesā, jo, pacienta stāvoklim strauji pasliktinoties, tā var kļūt gandrīz neiespējama. Ja pēc trīs mēģinājumiem neizdodas veikt intravaskulāru pieeju, jānodrošina intraosālā pieeja.

Elpceļi (A)

Jebkura elpceļu obstrukcija ir neatliekama situācija un var būt bīstama dzīvībai. Ja palīdzība netiek sniegta savlaicīgi, var rasties dzīvībai bīstami orgānu funkciju traucējumi. Tāpēc rīkojies ātri un droši.

Pazīmes elpceļu caurlaidības traucējumiem

Pacientiem ar apziņas traucējumiem elpceļu caurlaidība var būt traucēta. Tāpēc pirmais rādītājs, kas jāvērtē, ir pacienta apziņas stāvoklis. Visvienkāršāk to var izdarīt, izmantojot AVPU skalu. Pacientiem ar traucētu apziņu elpošana būs ar mazāku tilpumu, līdz ar to vairāk gaisa paliks anatomiski mirušajā telpā un nenotiks adekvāta skābekļa uzņemšana, kā arī tas veicinās pastiprinātu CO₂uzkrāšanos;
Elpošanas darbs. Pacientiem, kuriem ir pilnīga vai daļēja elpceļu obstrukcija, būs palielināts elpošanas darbs. Tas nozīmē, ka elpošanas nodrošināšanā būs iesaistīta palīgmuskulatūra, pacientam var būt motors uzbudinājums, svīšana un pat cianoze.

Elpceļu caurlaidības traucējumu cēloņi

Bezsamaņa;
Apakšžokļa muskulatūras atonija;
Sekrēts augšējos elpceļos;
Svešķermenis augšējos elpceļos;
Elpceļu tūska;
Audzēja masas.

Manipulācijas elpceļu caurlaidības nodrošināšanai

Manuāla elpceļu caurlaidības nodrošināšana - galvas atgāšana, apakšžokļa izcelšana. Šī manipulācija bieži ļauj noteikt žokļa muskulatūras tonusu, un nereti var būt tādas situācijas, kad pacientam ar apziņas traucējumiem elpceļi ir brīvi;
Sekrēta atsūkšana no augšējiem elpceļiem;
Supraglotisko elpceļu caurlaidības metožu pielietošana;
Skābekļa pievade caur augstas vai zemas koncentrācijas skābekļa masku.

N.B.! Instrumentālās vai ķirurģiskas elpceļu caurlaidības nodrošināšanas metodes sākotnējā etapā netiek rekomendētas, ja vien nav pārliecinošu rādītāju par šo manipulāciju veikšanas nepieciešamību.

Sasniedzamais rezultāts:

Elpceļu caurlaidības nodrošināšana

Elpošana (B)

Elpošanas orgānu sistēmas novērtēšanā būtiski ir diagnosticēt un ārstēt dzīvībai bīstamus stāvokļus, tādus kā:

smagi noritoša bronhiālā astma;
plaušu tūska;
spriedzes pneimotorakss;
masīvs hemotorakss.

Normāli elpošanas orgānu sistēmas rādītāji:

Frekvence 12–20 x/min;
Tilpums 400–600 ml ( 6-8 ml/kg ideālās ķermeņa masas);
SpO2 = 94–98(100)%.

Pazīmes, kas liecina, ka pacientam ir apgrūtināta elpošana:

motors uzbudinājums;
piespiedu stāvoklis;
svīšana;
cianoze;
paātrināta elpošanas frekvence;
palīgmuskulatūras iesaiste.

Elpošanas orgānu izmeklēšanas secība

Vizuāla krūškurvja apskate

Krūškurvja asimetrija
Abu pušu iesaiste elpošanā
Zemādas emfizēma

Krūškurvja palpācija

Sāpīguma punkti
Zemādas emfizēma

Elpošanas frekvences noteikšana. Ja elpošanas frekvence ir >25 x/min vai redzama strauji pieaugoša elpošanas frekvence, tas liecina par pacienta vispārējā stāvokļa pasliktināšanos.

Prkusija

Auskultācija

SpO₂ noteikšana

Trahejas nobīde incisura sternalis apvidū - nobīde liecina par pretējās puses pneimotoraksu vai masīvu hemotoraksu

POCUS

Rtg

CT krūšu kurvim

Manipulācijas elpošanas orgānu sistēmas atbalstam

Augstas koncentrācijas skābekļa pievade. Izņēmums ir HOPS slimnieki, kuriem, ja saturācija ir zem 88%, jāsāk ar nazālajām kanilēm un attiecīgi titrē O2 pieaugumu;
Palīgventilācija ar ventilācijas maisu un O2 pievadi;
Neinvazīvā plaušu ventilācija;
Instrumentālās elpceļu caurlaidības nodrošināšanas metodes un mākslīgā plaušu ventilācija;
Pleiras dobuma drenāža (masīva hemotoraksa vai pneimotoraksa gadījumā).

Cirkulācija (C)

Dažādās medicīniskās situācijās viens no biežākajiem šoka cēloņiem būs hipovolēmija, ja vien nav pierādīts cits. Ja vien nav apstiprinātu vai acīmredzamu pierādījumu par kardiālas ģenēzes patoloģiju, pacientiem ar paātrinātu sirdsdarbību un aukstām ekstremitātēm šķidruma ievadīšana ir rekomendējama kā pirmais izvēles medikaments. Ķirurģiskā profila pacientiem jāizslēdz ārēja vai iekšēja asiņošana. Tādas situācijas kā, piemēram, spriedzes pneimotorakss vai masīvs hemotorakss, arī var izraisīt hemodinamikas nestabilitāti.

Normāli kardiovaskulārās sistēmas rādītāji:

Sirdsdarbības frekvence 60–80 x/min
Asinsspiediens 120/70 mmHg
Adekvāta diurēze >0.5 ml/kg/h
Rekapilarizācijas laiks <2 sekundēm

Izmeklēšanas secība

Radiālais pulss - laba pildījuma radiālais pulss norāda uz to, ka apskates brīdī pacientam nav hemodinamikas nestabilitātes pazīmes;
Kardiomonitora pievienošana (veic paralēli visām tālāk uzskaitītajām darbībām);
Nepieciešams izslēgt vai apstiprināt ārēju vai iekšēju asiņošanu. FAST;
Roku pirkstu ādas krāsa un temperatūra;
Rekapilarizācijas laiks;
Vai ir pildītas vēnas;
Pulsa frekvence un ritmiskums;
Neinvazīvā arteriālā spiediena noteikšana - MAP >65 mmHg
Sirds auskultācija;
Diurēzes apjoms <0,5 ml/kg/h;
Vaskulāra pieeja;
Asins gāzes (ja nav veikts pie sadaļas B);
Asins analīzes;
EKG pieraksts.

Manipulācijas un medikamenti kardiovaskulārās sistēmas orgānu sistēmas atbalstam

Jebkuras traumas gadījumā - FAST;

Novērst situācijas, kas aprakstītas A un B sadaļā;

i/v kristaloīdu ievade:

500 ml i/v 15 minūšu laikā, ja pacientam nav datu par kardiālu patoloģiju,
250 ml pacientiem ar zināmu kardiālu patoloģiju;

Ja pacienta stāvoklis neuzlabojas, nepieciešams atkārtot šķidruma ievades shēmu;

Ja parādās kardiālas mazspējas simptomātika (pieaugoša elpošanas frekvence, mitri trokšņi plaušās), šķidruma ievadi pārtrauc, uzsāk kateholamīnu ievadi, ja turpinās šoka pazīmes;

Meklē asiņošanu no brūcēm vai drenām;

Vitālo rādītāju monitorings jāveic ik 2–5 minūtes, līdz stāvoklis sāk stabilizēties, tad monitoringa intervālu var palielināt līdz 10 minūtēm.

Sasniedzamais mērķis: adekvāta audu perfūzijas nodrošināšana, MAP >65 mmHg.

Neiroloģija (D)

Bieži apziņas traucējumu cēlonis var būt hipoksija, hiperkapnija, hipotenzija, cerebrāla hipoperfūzija, glikozes metabolisma traucējumi, sedatīvo un narkotisko vielu lietošana vai cerebrovaskulārs notikums.

Izmeklēšanas secība:

Atkārtoti novērtē ABC, lai izslēgtu hipoksiju vai hipotenziju;

Medikamentu lietošanas anamnēze:

sedatīvie medikamenti;
narkotiskās vielas;

Acu zīlīšu pārbaude:

simetriskums;
reakcija uz gaismu;
skata fiksācija;

Apziņas līmeņa pārbaude pēc AVPU algoritma:

A - pacients pie pilnas apziņas (alert);

V - reaģē uz verbālu uzrunu (verbal);

P - pacients reaģē uz sāpju kairinājumu (pain);

U - pacients nereaģē uz ārējiem stimuliem (unresponsive);

Glikozes līmeņa noteikšana.

Mērķis: neiroloģiskā stāvokļa novērtējums.

Vispārējā izmeklēšana (E)

Veic pilnu pacienta apskati, izrādot cieņu un mazinot siltuma zudumu.

Izmeklēšanas secība:

Vizuāla visa ķermeņa apskate;
Ādas stāvoklis;
Aizdomīgas vietas: brūces, sasitumi, dūriena pēdas, zemādas hematomas;
Ekstremitāšu stāvoklis;
Vēdera izmeklēšana: sāpīguma punkti, peristaltika.

Veic primāru ABCDE izmeklēšanu un jebkurā situācijā atkārto to:

Pēc primārās ABCDE izmeklēšanas;
Pēc nozīmīgu un/vai dzīvību glābjošu manipulāciju veikšanas;
Pie jebkuras vispārējā stāvokļa izmaiņas.

Pirmās palīdzības zināšanu aptaujas apraksts

Fri, 18 Nov 2022 10:26:00 +0000

No šā gada 12. oktobra līdz 27. oktobrim glabsim.lv organizēja iedzīvotāju aptauju “Iedzīvotāju zināšanas un ieinteresētība pirmās palīdzības sniegšanā”. Aptaujas mērķis bija noskaidrot, kādas ir sabiedrības zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā un kāda būtu sabiedrības ieinteresētība mācīties pirmo palīdzību.

Aptaujā piedalījās 916 respondentu, no kuriem 83,39% (n=769) bija sievietes un 16,61% (n=147) – vīrieši. Šī respondentu attiecība parāda, ka lielāku interesi par pirmās palīdzības sniegšanu un tās apgūšanu izrāda sievietes. Šo novērojumu apliecina arī mūsu organizēto tiešsaistes lekciju apmeklējuma īpatsvars pēc dzimumiem, kur ievērojami lielākā daļa ir sievietes.

Lielākā daļa respondentu ir ieguvuši autovadītāja apliecību (84,8%; n=777), tādējādi var secināt, ka vismaz vienu reizi dzīvē viņi ir apguvuši pirmās palīdzības sniegšanu. Savukārt uz jautājumu “Vai Jūs kādreiz esat mācījies pirmo palīdzību?” 95,7% (n=877) respondentu atbildēja apstiprinoši, kas norāda uz to, ka Latvijas iedzīvotāji pirmo palīdzību sāk apgūt ne tikai autoskolās, bet arī citās organizācijās, kas nodarbojās ar pirmās palīdzības apmācību.

Viena no problēmām Latvijā, kas rada pirmās palīdzības zināšanu nepietiekamību, ir pirmās palīdzības apmācību biežums. Liela daļa Latvijas sabiedrības pirmo palīdzību apgūst ne biežāk kā vienu reizi dzīvē, un tādējādi ir liela iespējamība, ka pirmās palīdzības zināšanas kritiskā situācijā ir nepietiekamas. Uz jautājumu “Cik bieži iedzīvotājiem būtu jāapgūst pirmā palīdzība?”, lielākā daļa respondentu ir atbildējuši, ka pirmā palīdzība būtu jāapgūst ne retāk kā reizi piecos gados. 52% (n=573) norādījuši, ka pirmā palīdzība būtu jāapgūst reizi gadā vai vismaz reizi divos gados.

Savas zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā vairāk nekā 50% respondentu vērtē kā vidējas vai labas, un tikai mazākā daļa – 23% – norādīja, ka tās ir sliktas vai vājas. Vērtējot šos rezultātus, varam secināt, ka liela daļa mūsu sociālo kontu sekotāju (lielākā daļa, kas piedalījās aptaujā) savu zināšanu līmeni vērtē kā pietiekamu, lai sniegtu palīdzību līdzcilvēkam, kura dzīvība ir nonākusi briesmās. Savukārt 17% aptaujas respondentu savas zināšanas novērtēja kā teicamas, kas norāda uz iespējamību, ka aptaujas aizpildītājs varētu būt ārstniecības persona.

Viens no palīdzības sniegšanas uzsākšanas stūrakmeņiem ir cietušā vispārējā stāvokļa novērtēšana jeb dzīvības pazīmju kontrole. Redzamas dzīvības pazīmes pilnā apjomā vai daļēji, vai arī to neesamība nosaka to, cik ļoti cietušā dzīvība vai veselība ir apdraudēta un to, cik strauji palīdzības sniedzējam jārīkojas. Respondentiem tika piedāvāts no vairākiem atbilžu variantiem izvēlēties cilvēka dzīvības pazīmes (attēls Nr. 3).

Respondenti izvēlējās četras vispopulārākas dzīvības pazīmes – elpošana (27%), pulss (24%), sirdsdarbība (23%) un samaņa (18%). Šīs atbildes nevar nosaukt par nepareizām, jo katrai no pazīmēm ir sava nozīme, un svarīgi ir tas, kā mēs tās pamanām. Taču vispareizākā secība, kā novērtēt cilvēka dzīvības pazīmes, ir:

samaņa
elpošana
sirdsdarbība.

Pulss un sirdsdarbība faktiski ir viens un tas pats, taču pulsa neesamība nenorāda, ka cietušajam nav sirdsdarbības, jo var būt situācija, kad cietušajam ir ļoti zems asinsspiediens, un tad pulss faktiski nav iztaustāms. Vērtējot cilvēka dzīvības pazīmes, ir svarīgi ievērot šādu secību:

Vispirms vērtējam samaņu. Ja cilvēks atbild uz jautājumiem, tas norāda, ka visas dzīvībai svarīgās funkcijas ir vai nu pilnībā vai daļēji saglabātas. Šāda situācija nerada tūlītējus tiešus draudus cilvēka dzīvība, taču apdraudējumu veselībai nevar izslēgt;
Ja cilvēks nereaģē uz ārēju skaņas un sāpju kairinājumu, tas nozīmē, ka viņš ir bezsamaņā un ir jāmeklē nākamā dzīvības pazīme – elpošana. Ja cilvēks elpo, ir saglabāta arī sirdsdarbība. Šādā gadījumā cietušais ir jānogulda stabilā sānu guļā;
Ja nav samaņas un nav elpošanas, tas nozīmē, ka cilvēka dzīvība ir apdraudēta un nekavējoties ir jāsauc palīgā un jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi.

Kāda būtu pareizākā rīcība, ja Jūs esat ieraudzījuši uz zemes gulošu cilvēku? Lielākā daļa respondentu (59,5%) norādīja, ka viņi palīdzības sniegšanu sāks ar cietušā uzrunu, savukārt 29,8% no respondentiem uzskatīja, ka vispirms viņi pārliecināsies par savu drošību.

Šādā situācijā vispareizākais ir vispirms parūpēties par savu drošību un tikai tad sākt cietušā stāvokļa izvērtēšanu, jo jebkurā situācijā palīdzības sniedzēja drošība vienmēr būs pirmajā vietā un tas arī ir noteikts Ārstniecības likumā. Tad, kad esam novērsuši iespējamos briesmu faktorus (elektrība, gāze, uguns, satiksme, agresīvi cilvēki, dzīvnieki), drīkst pietuvoties cietušajam un novērtēt viņa stāvokli.

Kāda būtu pareizākā rīcība, ja pēc cietušā uzrunas Jūs nesaņemat atbildi? Lielākā daļa respondentu bija atzīmējuši, ka sauks palīgā vai zvanīs 113.

Vērtējot abas populārākās atbildes, var teikt, ka abas ir vienlīdz pareizas, jo no pirmās palīdzības sniegšanas algoritma izriet, ka vissvarīgākais ir saukt palīgā un tikai pēc tam zvanīt 113 (ideālā variantā palūdzot to izdarīt kādam citam), taču jāņem vērā tas, ka negadījums var notikt dažādos apstākļos un ne vienmēr būs sasniedzams kāds cits cilvēks, tāpēc šādā situācijā vispareizākais ir sākt ar neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu, zvanot uz tālruņa numuru 113. Vislabāk to darīt paralēli ar citām darbībām, uzliekot telefonā skaļruņa funkciju.

Uz jautājumu “Ieraugot uz zemes guļošu cilvēku, kuram no kreisās rokas plūst asinis ar straumi, ar ko sāksiet palīdzības sniegšanu?” lielākā daļa respondentu (71%) atbildēja, ka palīdzības sniegšanu sāks ar asiņošanas apturēšanu, un tā ir vispareizākā rīcība šādā situācijā.

Dzīvībai bīstama asiņošana ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem, ja laikus netiek sniegta palīdzība cietušajam. Ārējo asiņošanu apturēt ir salīdzinoši viegli. To var izdarīt divos veidos:

Brūci aizspiest ar roku un zvanīt 113;
Uzlikt spiedošu pārsēju.

Taču bīstamāka ir situācija, ja ir iekšēja asiņošana, kas var rasties pēc augstas enerģijas traumām (sprādziens, ceļu satiksmes negadījums, spēcīgs sitiens pa krūškurvi, vēderu vai muguru), kad tiek traumēti iekšējie orgāni, un tie asiņo. Šādu asiņošanu sākotnēji ir grūti pamanīt, līdz ar to svarīgi ir savlaicīgi atpazīt šādu situāciju, izsaukt neatliekamo palīdzību un pēc iespējas ātrāk nogādāt cietušo ārstniecības iestādē. Pirmā pazīme, kas var liecināt par to, ka cietušajam ir iespējama iekšēja dzīvībai bīstama asiņošana, ir šoka stāvoklis.

Atbildot uz jautājumu „Kāda ir sirds masāžas un elpināšanas attiecība 10 gadus vecam bērnam?”, viedokļi izteikti dalījās. Tikai 37,5% respondentu atbildēja pareizi – 15:2.

Vērtējot pārējo respondentu iesniegtās atbildes, varam secināt, ka daļu mulsināja 5 glābjošo ieelpu veikšana, kas ir jāveic pirms tālākas palīdzības uzsākšanas, vai arī bērnu atdzīvināšanas algoritmu jauca ar pieaugušo atdzīvināšanas algoritmu.

Aptaujā tika dots uzdevums, kas ir balstīts uz kādu reālu dzīves notikumu, diemžēl, ar letālām sekām. “Tenisa spēles laikā Jūs pamanāt, ka pretinieks pēc sitiena nokrīt uz zemes un neceļas. Pieejot klāt, Jūs konstatējat, ka viņš guļ nekustīgs, uzrunājot neatbild. Pārbaudot elpošanu, Jūs konstatējat, ka aptuveni 10 sekunžu laikā ir tikai viena elpošanai līdzīga kustība. Jūsu tālākā rīcība?” Šīs situācijas apraksts liecina par to, ka cilvēkam ir iestājusies klīniskā nāve un ir nepieciešama tūlītēja rīcība. Vērtējot respondentu sniegtās atbildes, varam secināt, ka 62% respondentu ir atbildējuši pareizi. Vissvarīgākais šādā situācijā ir rīkoties nekavējoties. Pirmā darbība ir apkārtējo cilvēku uzmanības piesaistīšana un zvanīšana uz ārkārtas tālruņa numuru 113, kā arī atdzīvināšanas pasākumu uzsākšana – krūškurvja kompresijas jeb sirds masāža un elpināšana no mutes mutē attiecībā 30:2.

Vērtējot respondentu sniegtās atbildes uz jautājumu par sirds masāžas un elpināšanas attiecību, varam secināt, ka 56% respondentu uz šo jautājumu ir atbildējuši pareizi. Sirds masāžas un elpināšanas attiecība kopš 2000. gada ir mainījusies. Un kopš 2010. gada tas ir 30:2.

Ļoti bieži sastopama blakusparādība, veicot sirds masāžu, ir ribu lūzums. Tā ir normāla parādība, jo uz krūškurvi tiek izdarīts spēcīgs spiediens. Aptaujā respondentiem uzdevām jautājumu, vai ribu lūzums atdzīvināšanas laikā var nodarīt lielāku kaitējumu cietušajam? 75% respondentu ir uz šo jautājumu snieguši pareizu atbildi – nē, jo ribu lūzums atdzīvināšanas laikā nevar radīt dzīvībai bīstamas komplikācijas, kas var pasliktināt cietušā stāvokli. Tādējādi varam secināt, ka respondenti izprot krūškurvja kompresiju nozīmi cilvēka atdzīvināšanā.

Vai Jūs būtu gatavs sniegt pirmo palīdzību nelaimē nonākušam cilvēkam? Šādu atbildi uzdevām saviem respondentiem. Atbildes uz šo jautājumu mūs patiesi iepriecināja, jo 81% respondentu apliecināja gatavību sniegt pirmo palīdzību nelaimē nonākušam cilvēkam.

Taču ne visi ir gatavi rīkoties situācijā, kad jāsniedz palīdzība nelaimē nonākušam līdzcilvēkam. Kā biežāko iemeslu negatīvai atbildei respondenti minēja bailes (22%), nezināšanu (34%) psiholoģiskas grūtības (42%) un bailes pasliktināt situāciju (32%).

Lielāko daļu šo iemeslu var novērst, apgūstot un regulāri atjaunojot zināšanas pirmajā palīdzībā nodarbībās, kurās pasniedzējs iedrošina sniegt palīdzību, nebaidoties no kļūdām.

Vērtējot atbildes kopumā, varam secināt, ka mūsu sagatavotās aptaujas respondenti ir apguvuši pirmo palīdzību un spēs reaģēt situācijās, kad būs jāsniedz palīdzība līdzcilvēkam. Ļoti aicinām arī citus sekot mums sociālajos tīklos, apmeklēt kursus un izglītoties cilvēka dzīvības glābšanā.

Pārkaršana – organisma stāvoklis, kuru mēs neuztveram pietiekami nopietni

Tue, 28 Jun 2022 17:34:00 +0000

Latvijas klimatiskajiem apstākļiem ir raksturīgas vairākas negaidītas “parādības” – rudens ar lapkriti Siguldā, ziema ar negaidītu sniegu uz šosejām, “bļitkošanu” uz plāna ledus un visbeidzot arī vasara ar negaidītu karstumu. Visas šīs dabas parādības parasti atnāk negaidot un visnepiemērotākajā brīdī, un gadu no gada mēs atgriežamies pie viena un tā paša stāsta. Principā var teikt, ka Latvijā dzīvojošam indivīdam ir divi gadalaiki – kāpēc tik auksts un kāpēc tik karsts. Pa vidu parasti ir tie, kuri Saeimas balsojumos parasti atturas vai nebalso.

Šoreiz par karstumu. Sinoptiķus bieži vien var salīdzināt ar politiķiem – ne vienmēr viņu teiktais piepildās, bet visi viņiem atkal un atkal notic. Toms Bricis reiz bija stāstījis, ka pie mums vasarā sagaidāms mērens laiks, un tam noticēja arī mana sieva. Es, būdams pēc dabas skeptiķis, pieturējos pie tā, ka mūs šogad sagaidīs tāds pats laiks kā Centrāleiropā. Vasaras saulgriežu priekšvakarā mūs “pārsteidza” vasara ar gaisa temperatūru +25 līdz +30 grādi pēc Celsija. Protams, ka mūsu platuma grādos dzīvojošajiem cilvēkveidīgajiem organismiem tas ir negaidīts pārsteigums. Viena daļa vēl nav sapratusi, ka ir jānovelk ziemas kažoki, citi pārgalvīgi metas uz tuvāko ūdenstilpni noslīkt, citiem dārza darbi bez sešpakas kāda plaši zināma ārsta vārdā nosaukta alus nav iespējami. Tā nu mēs nonākam līderos tādos statistikas rādītājos kā noslīkšana, traumas uz ceļiem utt.

Lai nu kā – mums tomēr nevajadzētu pārvērtēt sava organisma spējas cīnīties ar karstumu, un brīdī, gad gaisa temperatūra sāk pārsniegt +25 grādus ēnā, būtu jāizvairās no atrašanās tiešā saules staru ietekmē vai karstās telpas. Pārkaršana cilvēka organismā izraisa virkni negatīvu procesu, kuri sākotnēji var ietekmēt cilvēka veselību, un smagākos gadījumos pat dzīvību. Strauja temperatūras paaugstināšanās īpaši bīstama ir maziem bērniem, cilvēkiem ar nopietnām hroniskām slimībām un gados veciem cilvēkiem.

Izvairīties no pārkaršanas palīdzēs:

adekvāta šķidruma uzņemšana;
laikapstākļiem atbilstošs apģērbs;
galvassega, īpaši bērniem un pieaugušajiem ar plānu matu kārtu;
atturēšanās no lielas fiziskas slodzes tiešā saules staru ietekmē;
nav ieteicams atrasties tiešā saules staru ietekmē laika posmā no 11:00 līdz 16:00.

Ja cilvēkam pēkšņi sāk parādīties izteikts nogurums, miegainība, sajūta, ka viņš ir slims, reibonis un arī vemšana, ir nepieciešams sniegt palīdzību. Gados jauniem, spēcīgiem cilvēkiem viegla pārkaršana nav dzīvībai bīstama, taču jārēķinās ar to, ka veselības stāvoklis var strauji pasliktināties. Piemērs nav jāmeklē tālu – daudzi atceras notikumus kāda maratona norises laikā pirms vairākiem gadiem.

Palīdzības sniegšanas secība:

novieto cietušo vēsākā vietā, ēnā, pusguļus;
vēdini, radi gaisa plūsmu;
liec vēsas kompreses uz cietušā pieres, kakla, krūtīm, cirkšņiem;
ja cilvēka apziņa nav traucēta, obligāti jādod padzerties;
ja pārkarsis ir gados vecs cilvēks vai bērns, obligāti jāizsauc palīdzība, zvanot 113.

Svarīgi!

Ja bērnam ir sākušies krampji, nekādā gadījumā nedrīkst bērnu fiksēt ar varu, apliet ar ūdeni vai likt vēsā vannā. Lēkmes laikā ir svarīgi pasargāt bērnu no traumām un nekavējoties jāizsauc neatliekamā palīdzība, zvanot 113. Pēc lēkmes var atvēsināt bērnu ar vēsām kompresēm.

Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, glabsim.lv

Vai Latvija ir slīcēju lielvalsts?

Tue, 28 Jun 2022 13:12:00 +0000

2020.gads Pasaules vēstures lapaspusēs tiks ierakstīts ar gana daudz zīmīgiem notikumiem, kurus visi pasaules iedzīvotāji ir izbaudījuši uz savas ādas vai vismaz lasījuši sociālajos tīklos. Daudz traģēdiju, ierobežojumu un vardarbības valstīs, kuras tiek uzskatītas par demokrātijas citadelēm.

Taču skatoties uz šo visu sabiedrība ir piemirsusi par to, kas uzglūn mūsu dzīvībām visu laiku- cilvēki, kas mirst, jo viņiem netiek sniegta primā palīdzība; cilvēki, kas iet bojā ceļu satiksmes negadījumos un cilvēki, kas noslīkst.

Slīcēju problēma Latvijā ir aktuāla gadu no gada. Latvija var lepoties ar slīcēju lielvalsts statusu, jo noslīkušo rādītāji ir vieni no augstākajiem Eiropā. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem Latvija ierindojās starp tām valstīm, kurās slīkšana ir viena no biežākajiem nāves izraisītājiem. Statistikas dati rāda, ka katru gadu noslīkst vairāk kā 120 cilvēki. Rekordliels gadījumu skaits bija 2010.gadā, kad noslīka 246 cilvēki, no kuriem VUGD no ūdens tilpnēm izcēla 146 noslīkušus cilvēkus. Līdz 2020.gadam bija novērojama pozitīva tendence noslīkušo skaita mazināšanā, taču pēdējās dienas rāda, ka vidējais Latvijas teritorijā dzīvojošais cilvēks neko nav sapratis. No ūdens tilpnēm izcelti 13 noslīkuši cilvēki. 13 ģimenes, kuras ir zaudējušas savus tuviniekus, 13 bēres, 13 zaudētas dzīvības. Vienīgie, kuri par šādiem statistikas datiem var priecāties, ir apbedīšanas biroji, jo atkal būs jāorganizē kārtējās bēres.

Satiekot kolēģus to vien dzirdu, kur kāds ir braucis ārstēt kārtējo no ūdenstilpnes izcelto bērnu vai bezjēdzīgi sēdējuši ezera krastā, kamēr kolēģi no Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta meklē kārtējo bojāpeldētāju. Un laika prognozes neko labu mums nerāda. Ticiet man- tur nav nekā patīkama paziņot vecākiem, kad viņu bērns ir miris. Tur nav arī nekā patīkama skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri sēž upes, ezera vai dīķa krastā gaidot, kad tiks izcelts noslīkušā ķermenis.

Vidējais Latvijas teritorijā noslīkušais ir 20-35 gadus vecs pārkarsis pārgalvis alkohola reibumā, kurš domā, ka ir nemirstīgs. Taču, diemžēl, slīkst arī bērni. Un tā jau ir 100% vecāku atbildība. Ir arī gadījumi, kad iestājās nāve uz ūdens- tas nozīmē, kad cilvēkam peldēšanās laikā ir radušās tādas veselības problēmasm kā piemēram, krampju lēkme, klīniskā nāve vai insults, kuru rezultātā viņš paiet zem ūdens un vairs neuzpeld.

No noslīkšanas var izvairīties pavisam vienkārši:

Vecākiem veltīt 100% uzmanību savām atvasēm, lietot peldvestes
Nelekt ūdenī uz galvas, jo īpaši nepazīstamās vietās
Nepeldēties alkohola reibumā un nakts laikā
Nemēģināt pārpeldēt jūru
Nemēģināt pārpeldēt upi vai ezeru
Nemesties ūdenī pārkarsušam
Peldēties tam paredzētās vietās

ATCERIES!!

Slīkšana nenotiek tā, kā rāda filmās. Cilvēks noslīkst klusējot. Un Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests nevar novietot brigādi pie katras ūdens tilpnes un situācijās, kad VUGD steigsies palīgā, tad visdrīzāk būs jāmeklē jau noslīcis ķermenis nevis dzīvs cilvēks.

Ja notikusi nelaime:

Sauc palīgā apkārtējos cilvēkus
Pie pirmās iespējas zvani vai liec kādam zvanīt 112
Glāb cietušo tikai tad, ja tas neapdraud paša dzīvību
Jebkurš slīcējs ir jānogādā ārstniecības iestādē, jo komplikācijas var iestāties arī 24 stundas pēc slīkšanas
Ja slīcējs ir bez dzīvības pazīmēm, tad jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi.

Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, glabsim.lv

Kā pareizi rīkoties, ja esi pamanījis negadījuma situāciju

Wed, 02 Sep 2020 19:24:00 +0000

Sabiedrībā bieži tiek diskutēts par to, ko darīt, kā rīkoties un vai vispār rīkoties situācijā, kad nelaimē ir nonācis kāds no līdzcilvēkiem. Apgalvojums “Es labāk neko nedarīšu, lai nesanāk tikai sliktāk” ir aplams un bieži noved pie tā, ka palīdzības sniegšana aprobežojās tikai ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukšanu, kas var novest pie tā, ka cietušajam un/vai saslimušajam var iestāties nāve vai neatgriezeniski veselības traucējumi. Pirmā palīdzība ir jāsniedz vienmēr un visur, kad tas ir nepieciešams.

Kas tad ir pirmā palīdzība? Saskaņā ar ārstniecības likumu pirmā palīdzība ir palīdzība, ko cietušajam (saslimušajam) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma. Pirmās palīdzības mērķis ir glābt cilvēka dzīvību un veselību nekaitējot ne cietušajam, ne arī palīdzības sniedzējam. Pareizi sniegta pirmā palīdzība nevar nogalināt. Taču palīdzības sniegšanas procesā var iestāties tādas komplikācijas, kā piemēram ribu lūzums sirds masāžas laikā, kuras nav iespējams novērst. Es neesmu dzirdējis nevienu situāciju, kad kāds pirmās palīdzības sniedzējs būtu kaut reizi par jebko sodīts. Tāda prakse ne Latvijā, ne arī citur Eiropā netiek piekopta. Pirms kāda brīža sociālajos tīklos bija diskusija par sievieti, kura rakstīja sūdzību par salauztām ribām sirds masāžas laikā. Likumsakarīgi, ka šī sūdzība tika uzskatīta par nepamatotu un nekādas tālākas darbības nesekoja. Rezumējot šajā rindkopā rakstīto- pirmā palīdzība nevar nogalināt. Pirmā palīdzība ir jāsniedz ikvienā situācijā, kad tas ir nepieciešams.

Lai izvairītos no nepareizu lēmumu pieņemšanas, aprakstīšu pirmos soļus, kas jāveic jebkurā negadījuma situācijā.

Saglabā mieru. Šo ieteikt, protams, ir ļoti utopiski, taču, jo mierīgāks būs palīdzības sniedzējs, jo pareizāka rīcība sekos pēc tam.

Novērtē situāciju, tai skaitā esošās un draudošās briesmas. Situācijas novērtēšana ir viens no pamatelementiem, lai saprastu, kas vispār ir noticis un kāda palīdzība varētu būt nepieciešama. Bieži šis notiek automātiski, taču par briesmu novērtējumu palīdzības sniedzēji mēdz piemirst. Jebkurā situācijā palīdzības sniedzējam ir jādomā par sevi (savu drošību) un tikai tad par cietušā drošību. Ja ir nenovēršami apstākļi, kuri var apdraudēt glābēja dzīvību, tad palīdzības sniegšana tālāk vairs nav iespējama un potenciālajam glābējam atliek tikai noskatīties nenovēršamajā. Diemžēl.

Nebaidies no kļūdām. Sens un patiess ir teiciens “Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara”. To pašu var attiecināt uz pirmo palīdzību. Palīdzības sniegšanas procesā nevar izvairīties no kļūdu pieļaušanas, taču, cenšoties pietuvoties ideālam, kļūdas būs minimālas un tās iznākumu noteikti neietekmēs. Vislielākā kļūda, ko iespējams pieļaut, ir palīdzības nesniegšana.

Sargi pats sevi! Pirmās palīdzības sniedzēja drošība vienmēr būs pirmajā vietā.

Pirmās palīdzības sniegšanas procesu raksturo pieci posmi, ko pirmās palīdzības vadlīnijās apraksta kā glābšanas pasākumu ķēdīti, kas sastāv no pieciem posmiem. Glābšanas pasākumu ķēdīte ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.

1. Tūlītējie pasākumi.

Tas ir pasākumu komplekss, kas jāveic pirms pirmās palīdzības sniegšanas uzsākšanas. Pie tūlītējiem pasākumiem pieder:

a. Briesmu avota novēršana- brīdinājuma zīmes izvietošana, liesmas nodzēšana, elektrības atslēgšana, gāzes noslēgšana

b. Dzīvības glābšanas pasākumu uzsākšana- asiņošanas apturēšana, atdzīvināšanas pasākumu uzsākšana, ja nepieciešams.

Dzīvībai bīstamas asiņošanas apturēšanu jāsāk uzreiz, jo straujš asins zudums var būt bīstams cilvēka dzīvībai. Savukārt, ja cilvēkam nav dzīvības pazīmes, tad atdzīvināšanas pasākumi ir jāuzsāk nekavējoties, paralēli cenšoties kādam palūgt zvanīt 113 vai ņemt rokā telefonu, slēgt uz skaļruni, spiest 113, likt telefonu uz zemes un paralēli turpināt atdzīvināšanas pasākumus.

2. Palīdzības izsaukšana

Ideālajā variantā, ja kāds ir blakus, tad, konkrēti norādot uz vismaz divām personām, ir jādod komanda: “Lūdzu zvani 113 vai 112”. Ja blakus neviena nav, tad jāpaņem savs telefons un jāzvana uz ārkārtas tālruņa numuriem 112 vai 113. Aktuāls ir jautājums, kuru no ārkārtas tālruņa numuriem labāk izvēlēties:

112- Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Zvanīt situācijās, kad ir nepieciešama glābšanas dienestu iesaiste. Tādas situācijas ir ugunsgrēks, ceļu satiksmes negadījums, bīstamas ķīmiskas vielas noplūde utt

113- Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Zvanīt situācijās, kad ir tiešs apdraudējums cilvēka veselībai vai dzīvībai. Ja ir uzsākti atdzīvināšanas pasākumi, tad palīdzības izsaukšana caur 113 noteikti notiks ātrāk.

Kāda informācija un kādā secībā ir jāsniedz glābšanas dienestiem:

· Kur noticis nelaimes gadījums?

Pareiza notikuma adrese ir vissvarīgākā informācija, lai glābšanas dienesti varētu ierasties laikus

· Kas noticis?

Svarīgi ir dažos vārdos raksturot notikušā apstākļus, kas noticis, vai cietušais ir pie samaņas, vai elpo utt

· Cik cietušo?

Ja negadījumā ir iesaistīts vairāk kā viens cietušais, tad ir jāpasaka aptuvenais cietušo skaits, lai, piemēram, NMPD zinātu, cik brigādes sūtīt uz notikuma vietu

· Klausuli pirmais noliek dispečers.

Nepārtrauc sarunu pirms dispečers nav pateicis, ka palīdzība jau ir ceļā. Ļoti iespējams, ka dispečeram varētu būt vēl kādi papildus jautājumi, vai arī palīdzības sniedzējs var tikt savienots ar dežūrārstu pirmās palīdzības padomu sniegšanai.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanai var izmantot arī aplikāciju eVeselībasPunkts. Šī aplikācija noteiks izsaucēja atrašanās vietu un līdz ar balss zvanu dati būs nonākuši NMPD dispečera rīcībā, kas ietaupīs laiku precīzas atrašanās vietas noteikšanai. Pavisam noteikti šī aplikācija ir jāizmanto situācijās, kad izsaucējs nezin vai tikai aptuveni zina savu atrašanās vietu. Aplikācija eVeselībasPunkts ir pieejama gan Appstore gan GooglePlay.

3. Cietušā aprūpe

Šajā posmā ir jāturpina atdzīvināšanas pasākumu veikšana pēc palīdzības izsaukšanas līdz brīdim, kad ierodas NMPD brigāde un pārņem atdzīvināšanas pasākumus.

Aprūpējot cietušo ir svarīgi ievērot ļoti būtiskas lietas. Pirmkārt, palīdzības sniedzējam jābūt nosvērtam un jārada drošības sajūtu cietušajam, ka viņš ir drošās rokās. Palīdzības sniedzējam vēlams ir iepazīstināt ar sevi, paskaidrot, ka viņš prot sniegt pirmo palīdzību un ka cietušais ir drošās rokās. Svarīgi ir neko nepārmest par radušos situāciju un neveikt situācijas analīzi skaidrojot, ka cietušais ir pieļāvis kļūdu un ka tas varēja arī nenotikt. Pirmās palīdzības sniegšanas etapā nenotiek vainīgo noskaidrošana, bet gan cilvēka dzīvības glābšana.

4. Aprūpe Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādē.

Bieži palīdzības sniedzējiem NMPD brigādes brauc ļoti ilgi. Tas ir skaidrojams ar palīdzības sniedzēja psiholoģiju, jo akūtā situācijā šķiet, ka viss notiek ļoti lēni un minūtes ilgst stundām ilgi. Visbiežākais, ko pārmet NMPD brigādēm, ir ierašanās 25 minūšu laikā, kaut gan patiesībā ir pagājušas tikai 7 minūtes. Pareizi ir šajā situācijā sniegt atbalstu NMPD brigādēm, ja tas ir nepieciešams. Un nekādā gadījumā nedrīkst filmēt, jo tas nav ētiski nedz pret pašu cietušo, nedz arī pret mediķiem, kuri tajā situācijā strādā.

5. Cietušā aprūpe slimnīcā

Cietušā stāvoklis nonākot slimnīcā ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvi ir sniegta pirmā palīdzība. Un sekmīga pirmās palīdzības sniegšana tiek uzskatīta brīžos, kad cietušais savām kājām spēj iznākt no slimnīcas un pateikt paldies savam glābējam. Taču var būt situācijas, kad, sniedzot pirmo palīdzību, nav izdevies glābt cilvēka dzīvību. Pirmās palīdzības sniedzējs nedrīkst sev neko pārmest, jo itin bieži var būt nenovēršami apstākļi, kas var izraisīt cilvēka nāvi. Svarīgi ir apzināties, ka palīdzība ir sniegta pareizi.

Viss šeit aprakstītais ir pietuvināts ideālam. Dzīvē, protams, ne vienmēr tā būs. Un būs arī tādi, kas neticēs šeit rakstītajam. Taču es vēlos, lai Jūs atceraties vienu- cilvēka dzīvība bieži var būt Jūsu rokas un tikai no Jums būs atkarīgs cilvēka liktenis. Pirmo palīdzību var apgūt tikai mācoties. Un mācoties nevis vienreiz dzīvē, bet darot to regulāri. Un ikviens no Jums var kļūt par glābēju

Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, glabsim.lv

Kā pasargāt bērnu no smagas galvas traumas

Thu, 02 Jul 2020 17:13:00 +0000

Šā gada 2.jūlijā Zemgales pusē notika nelaimes gadījums, kurā jaunietis nokrita no kraujas un guva vairāku ķermeņa daļu ievainojumus, tai skaitā smagu galvas traumu. Lai glābtu jauno cilvēku bija nepieciešams piesaistīt pat ārsta speciālista brigādi, nodrošināt bērnam mākslīgu miegu un pat veikt mākslīgo plaušu ventilāciju (kā noprotams no publiski pieejamās informācijas). Pirmā par šo gadījumu sāka runāt NMPD direktore Liene Cipule un minētais gadījums izraisīja plašu diskusiju sociālajos tīklos, sabiedrību sadalot divās daļās- tie, kas uzskata, ka veloķiveres lietojamas obligāti, otri- tās lietošana ir bezjēdzīga.

Apskatot pieejamo informāciju www.bauskasdzive.lv ir aptuveni redzama tā vieta, no kurienes velosipēdists ir nogāzies. No publiski pieejamās informācijas ir zināms, ka pusaudzis nav lietojis veloķiveri un kritiens ir izraisījis dažādu ķermeņa apvidus ievainojumus jeb politraumu, tai skaitā smagu galvas traumu.

Sākumā nedaudz par to, ko nozīmē smaga galvas trauma. Tā ir ārēju spēku (sitiens, rotācija, paātrinājums) ietekme uz galvaskausa kauliem un galvas smadzeņu audiem, kā rezultātā ir iestājies galvas smadzeņu bojājums, kas rada gan apziņas traucējumus notikuma vietā, gan arī dažādas organisma reakcijas vēlākā laika posmā. Bērni ir daudzkārt jūtīgāki pret traumatisku bojājumu kā pieaugušie un bērniem smagas galvas traumas biežāk ir ar neatgriezeniskām sekām. Galvas traumas komplikāciju attīstība ir atkarīga no anatomiskām īpatnībām, kuras mainās bērnam pieaugot.

Atgriežoties pie konkrētā notikuma, var secināt, ka lielākās problēmas bērna veselībai sagādāja kritiena laikā gūtā smagā galvas trauma, jo, ja pastāvētu pamatotas aizdomas par iekšēju asiņošanu, tad NMP brigāde pacientu visticamāk vestu uz tuvāko ārstniecības iestādi, lai veiktu asiņošanas apturēšanu un tad lemtu par tālāku bērna ārstēšanu. Par cik bērns tika nogādāts Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, var secināt, ka risks uz iekšēju asiņošanu bija minimāls, taču to izslēgt uzreiz nevarēja. Nākamā smagā lieta, kas varēja notikt ar šo pacientu (cietušo) ir mugurkaula lūzums ar muguras smadzeņu bojājumu. Šādas traumas ir ar augstu invaliditātes risku un lielu apgrūtinājumu tuviniekiem. Taču šiem pacientiem nereti ir labi saglabāta mentālā funkcija, kas nozīmē, ka viņiem pastāv iespēja realizēt savu mentālo potenciālu. Roku un kāju kaulu lūzumi šajā situācijā būtu maznozīmīgi, kas lielākajā daļā gadījumu rada tikai īslaicīgas neērtības un pārejošu funkciju zaudējumu. No visa iepriekš minētā izriet, ka stāvokļa smaguma noteicošais faktors bija tieši smagā galvas trauma. Ļoti iespējams, veicot papildus izmeklējumus, atklāsies vēl dažādas traumas, kuras sākotnēji neviens. iespējams, vēl nebija pamanījis.

Sociālajos tīklos izskanēja arguments, ka bērnam tā pat nekas nebūtu palīdzējis, jo kritiens bija no kraujas. Šim apgalvojumam es negribētu piekrist. Velosipēda ķivere ir paredzēta tam, lai amortizētu triecienu pa galvu (salūztot un deformējoties), kas šajā situācijā, iespējams, būtu palīdzējusi bērnam izvairīties no smagas galvas traumas.

Un visbeidzot- vilkt vai nevilkt ķiveri?! Šis jautājums ir uz katra cilvēka sirdsapziņas. Es vilkšu ķiveri, kad braukšu no Jūrmalas uz Rīgu vai arī braukšu savā treniņā pa mežu. Citi nevilks ķiveri, kad brauks uz veikalu pēc piena. Brīva izvēle. Taču bērniem tā būtu lietojama OBLIGĀTI, jo arī šis gadījums apliecina to, ka neviens nevar paredzēt to, kas ienāks bērna prātā un kurā brīdī viņš izdomās uzbraukt uz kraujas malas. Vecākiem ir jāmotivē bērnus domāt par drošību. Vecākiem ir jāstāsta tas, ka uzvesties droši- tas ir stilīgi. Mans vecākais dēls (7 gadi) vēl pavisam nesen konsekventi atteicās nēsāt veloķiveri, kas viņam jau bija iegādāta iepriekš. Salīdzinoši ātri tika atrasta motivācija- veloķivere ar mirgojošu lampu aizmugurē. Savu iepriekšējo ķiveri mans dēls uzdāvināja kaimiņu bērnam, kurš arī tagad to nēsā un pats ar lepnumu ieslēdz lampu un uzvelk ķiveri. Un viennozīmīgi ir skaidrs- bērnu veloķivere pasargās no smagas galvas traumas gūšanas.

Pareiza rīcība smagas galvas traumas gadījumā:

• Novieto cietušo pusguļus vai cietušajam ērtākajā pozā,

• Vienmēr 113, ja ir bijis samaņas zudums

• Ja cietušais vemj – pagriez uz sāniem,

• Ja ir brūce, pārsien ar sterilu pārsēju,

• Neļauj atdzist cietušajam, pasargā no apkārtējās vides nelabvēlīgas ietekmes,

• Aprūpē un nomierini cietušo,

• Atdzīvināšanas pasākumi, ja nepieciešams

• Stabilā sānu guļa, ja bezsamaņā ar saglabātu elpošanu

• Novēro cietušo

Un nobeigumā gribu citēt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kolēģus “Lūdzu, sargiet savus bērnus, arī tos, kas jau pieauguši. Bērna drošība nav joks vai izvēle – tas ir katra mūsu pienākums”

*Manā rīcībā nav datu par notikušo vai pacienta ārstēšanas gaitu. Rakstu veidoju balstoties uz savu pieredzi NMPD un nedaudz redzot notikuma vietu. Ja būšu kļūdījies, tad raksts tiks atsaukts.

Roberts Fūrmanis

Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents
Anesteziologs, reanimatologs