Pārkaršana – organisma stāvoklis, kuru mēs neuztveram pietiekami nopietni

Latvijas klimatiskajiem apstākļiem ir raksturīgas vairākas negaidītas “parādības” – rudens ar lapkriti Siguldā, ziema ar negaidītu sniegu uz šosejām, “bļitkošanu” uz plāna ledus un visbeidzot arī vasara ar negaidītu karstumu. Visas šīs dabas parādības parasti atnāk negaidot un visnepiemērotākajā brīdī, un gadu no gada mēs atgriežamies pie viena un tā paša stāsta. Principā var teikt, ka Latvijā dzīvojošam indivīdam ir divi gadalaiki – kāpēc tik auksts un kāpēc tik karsts. Pa vidu parasti ir tie, kuri Saeimas balsojumos parasti atturas vai nebalso.

Šoreiz par karstumu. Sinoptiķus bieži vien var salīdzināt ar politiķiem – ne vienmēr viņu teiktais piepildās, bet visi viņiem atkal un atkal notic. Toms Bricis reiz bija stāstījis, ka pie mums vasarā sagaidāms mērens laiks, un tam noticēja arī mana sieva. Es, būdams pēc dabas skeptiķis, pieturējos pie tā, ka mūs šogad sagaidīs tāds pats laiks kā Centrāleiropā. Vasaras saulgriežu priekšvakarā mūs “pārsteidza” vasara ar gaisa temperatūru +25 līdz +30 grādi pēc Celsija. Protams, ka mūsu platuma grādos dzīvojošajiem cilvēkveidīgajiem organismiem tas ir negaidīts pārsteigums. Viena daļa vēl nav sapratusi, ka ir jānovelk ziemas kažoki, citi pārgalvīgi metas uz tuvāko ūdenstilpni noslīkt, citiem dārza darbi bez sešpakas kāda plaši zināma ārsta vārdā nosaukta alus nav iespējami. Tā nu mēs nonākam līderos tādos statistikas rādītājos kā noslīkšana, traumas uz ceļiem utt.

Lai nu kā – mums tomēr nevajadzētu pārvērtēt sava organisma spējas cīnīties ar karstumu, un brīdī, gad gaisa temperatūra sāk pārsniegt +25 grādus ēnā, būtu jāizvairās no atrašanās tiešā saules staru ietekmē vai karstās telpas. Pārkaršana cilvēka organismā izraisa virkni negatīvu procesu, kuri sākotnēji var ietekmēt cilvēka veselību, un smagākos gadījumos pat dzīvību. Strauja temperatūras paaugstināšanās īpaši bīstama ir maziem bērniem, cilvēkiem ar nopietnām hroniskām slimībām un gados veciem cilvēkiem.

Izvairīties no pārkaršanas palīdzēs:

• adekvāta šķidruma uzņemšana;
  
• laikapstākļiem atbilstošs apģērbs;
  
• galvassega, īpaši bērniem un pieaugušajiem ar plānu matu kārtu;
  
• atturēšanās no lielas fiziskas slodzes tiešā saules staru ietekmē;
  
• nav ieteicams atrasties tiešā saules staru ietekmē laika posmā no 11:00 līdz 16:00.
  

Ja cilvēkam pēkšņi sāk parādīties izteikts nogurums, miegainība, sajūta, ka viņš ir slims, reibonis un arī vemšana, ir nepieciešams sniegt palīdzību. Gados jauniem, spēcīgiem cilvēkiem viegla pārkaršana nav dzīvībai bīstama, taču jārēķinās ar to, ka veselības stāvoklis var strauji pasliktināties. Piemērs nav jāmeklē tālu – daudzi atceras notikumus kāda maratona norises laikā pirms vairākiem gadiem.

Palīdzības sniegšanas secība:

• novieto cietušo vēsākā vietā, ēnā, pusguļus;
  
• vēdini, radi gaisa plūsmu;
  
• liec vēsas kompreses uz cietušā pieres, kakla, krūtīm, cirkšņiem;
  
• ja cilvēka apziņa nav traucēta, obligāti jādod padzerties;
  
• ja pārkarsis ir gados vecs cilvēks vai bērns, obligāti jāizsauc palīdzība, zvanot 113.
  

Svarīgi!

Ja bērnam ir sākušies krampji, nekādā gadījumā nedrīkst bērnu fiksēt ar varu, apliet ar ūdeni vai likt vēsā vannā. Lēkmes laikā ir svarīgi pasargāt bērnu no traumām un nekavējoties jāizsauc neatliekamā palīdzība, zvanot 113. Pēc lēkmes var atvēsināt bērnu ar vēsām kompresēm.

Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, glabsim.lv

Vai Latvija ir slīcēju lielvalsts?

2020.gads Pasaules vēstures lapaspusēs tiks ierakstīts ar gana daudz zīmīgiem notikumiem, kurus visi pasaules iedzīvotāji ir izbaudījuši uz savas ādas vai vismaz lasījuši sociālajos tīklos. Daudz traģēdiju, ierobežojumu un vardarbības valstīs, kuras tiek uzskatītas par demokrātijas citadelēm.

Taču skatoties uz šo visu sabiedrība ir piemirsusi par to, kas uzglūn mūsu dzīvībām visu laiku- cilvēki, kas mirst, jo viņiem netiek sniegta primā palīdzība; cilvēki, kas iet bojā ceļu satiksmes negadījumos un cilvēki, kas noslīkst.

Slīcēju problēma Latvijā ir aktuāla gadu no gada. Latvija var lepoties ar slīcēju lielvalsts statusu, jo noslīkušo rādītāji ir vieni no augstākajiem Eiropā. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem Latvija ierindojās starp tām valstīm, kurās slīkšana ir viena no biežākajiem nāves izraisītājiem. Statistikas dati rāda, ka katru gadu noslīkst vairāk kā 120 cilvēki. Rekordliels gadījumu skaits bija 2010.gadā, kad noslīka 246 cilvēki, no kuriem VUGD no ūdens tilpnēm izcēla 146 noslīkušus cilvēkus. Līdz 2020.gadam bija novērojama pozitīva tendence noslīkušo skaita mazināšanā, taču pēdējās dienas rāda, ka vidējais Latvijas teritorijā dzīvojošais cilvēks neko nav sapratis. No ūdens tilpnēm izcelti 13 noslīkuši cilvēki. 13 ģimenes, kuras ir zaudējušas savus tuviniekus, 13 bēres, 13 zaudētas dzīvības. Vienīgie, kuri par šādiem statistikas datiem var priecāties, ir apbedīšanas biroji, jo atkal būs jāorganizē kārtējās bēres.

Satiekot kolēģus to vien dzirdu, kur kāds ir braucis ārstēt kārtējo no ūdenstilpnes izcelto bērnu vai bezjēdzīgi sēdējuši ezera krastā, kamēr kolēģi no Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta meklē kārtējo bojāpeldētāju. Un laika prognozes neko labu mums nerāda. Ticiet man- tur nav nekā patīkama paziņot vecākiem, kad viņu bērns ir miris. Tur nav arī nekā patīkama skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri sēž upes, ezera vai dīķa krastā gaidot, kad tiks izcelts noslīkušā ķermenis.

Vidējais Latvijas teritorijā noslīkušais ir 20-35 gadus vecs pārkarsis pārgalvis alkohola reibumā, kurš domā, ka ir nemirstīgs. Taču, diemžēl, slīkst arī bērni. Un tā jau ir 100% vecāku atbildība. Ir arī gadījumi, kad iestājās nāve uz ūdens- tas nozīmē, kad cilvēkam peldēšanās laikā ir radušās tādas veselības problēmasm kā piemēram, krampju lēkme, klīniskā nāve vai insults, kuru rezultātā viņš paiet zem ūdens un vairs neuzpeld.

No noslīkšanas var izvairīties pavisam vienkārši:

• Vecākiem veltīt 100% uzmanību savām atvasēm, lietot peldvestes
  
• Nelekt ūdenī uz galvas, jo īpaši nepazīstamās vietās
  
• Nepeldēties alkohola reibumā un nakts laikā
  
• Nemēģināt pārpeldēt jūru
  
• Nemēģināt pārpeldēt upi vai ezeru
  
• Nemesties ūdenī pārkarsušam
  
• Peldēties tam paredzētās vietās
  

ATCERIES!!

Slīkšana nenotiek tā, kā rāda filmās. Cilvēks noslīkst klusējot. Un Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests nevar novietot brigādi pie katras ūdens tilpnes un situācijās, kad VUGD steigsies palīgā, tad visdrīzāk būs jāmeklē jau noslīcis ķermenis nevis dzīvs cilvēks.

Ja notikusi nelaime:

• Sauc palīgā apkārtējos cilvēkus
  
• Pie pirmās iespējas zvani vai liec kādam zvanīt 112
  
• Glāb cietušo tikai tad, ja tas neapdraud paša dzīvību
  
• Jebkurš slīcējs ir jānogādā ārstniecības iestādē, jo komplikācijas var iestāties arī 24 stundas pēc slīkšanas
  
• Ja slīcējs ir bez dzīvības pazīmēm, tad jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi.
  

Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, glabsim.lv

Kā pareizi rīkoties, ja esi pamanījis negadījuma situāciju

Sabiedrībā bieži tiek diskutēts par to, ko darīt, kā rīkoties un vai vispār rīkoties situācijā, kad nelaimē ir nonācis kāds no līdzcilvēkiem. Apgalvojums “Es labāk neko nedarīšu, lai nesanāk tikai sliktāk” ir aplams un bieži noved pie tā, ka palīdzības sniegšana aprobežojās tikai ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukšanu, kas var novest pie tā, ka cietušajam un/vai saslimušajam var iestāties nāve vai neatgriezeniski veselības traucējumi. Pirmā palīdzība ir jāsniedz vienmēr un visur, kad tas ir nepieciešams.

Kas tad ir pirmā palīdzība? Saskaņā ar ārstniecības likumu pirmā palīdzība ir palīdzība, ko cietušajam (saslimušajam) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma. Pirmās palīdzības mērķis ir glābt cilvēka dzīvību un veselību nekaitējot ne cietušajam, ne arī palīdzības sniedzējam. Pareizi sniegta pirmā palīdzība nevar nogalināt. Taču palīdzības sniegšanas procesā var iestāties tādas komplikācijas, kā piemēram ribu lūzums sirds masāžas laikā, kuras nav iespējams novērst. Es neesmu dzirdējis nevienu situāciju, kad kāds pirmās palīdzības sniedzējs būtu kaut reizi par jebko sodīts. Tāda prakse ne Latvijā, ne arī citur Eiropā netiek piekopta. Pirms kāda brīža sociālajos tīklos bija diskusija par sievieti, kura rakstīja sūdzību par salauztām ribām sirds masāžas laikā. Likumsakarīgi, ka šī sūdzība tika uzskatīta par nepamatotu un nekādas tālākas darbības nesekoja. Rezumējot šajā rindkopā rakstīto- pirmā palīdzība nevar nogalināt. Pirmā palīdzība ir jāsniedz ikvienā situācijā, kad tas ir nepieciešams.

Lai izvairītos no nepareizu lēmumu pieņemšanas, aprakstīšu pirmos soļus, kas jāveic jebkurā negadījuma situācijā.

Saglabā mieru. Šo ieteikt, protams, ir ļoti utopiski, taču, jo mierīgāks būs palīdzības sniedzējs, jo pareizāka rīcība sekos pēc tam.

Novērtē situāciju, tai skaitā esošās un draudošās briesmas. Situācijas novērtēšana ir viens no pamatelementiem, lai saprastu, kas vispār ir noticis un kāda palīdzība varētu būt nepieciešama. Bieži šis notiek automātiski, taču par briesmu novērtējumu palīdzības sniedzēji mēdz piemirst. Jebkurā situācijā palīdzības sniedzējam ir jādomā par sevi (savu drošību) un tikai tad par cietušā drošību. Ja ir nenovēršami apstākļi, kuri var apdraudēt glābēja dzīvību, tad palīdzības sniegšana tālāk vairs nav iespējama un potenciālajam glābējam atliek tikai noskatīties nenovēršamajā. Diemžēl.

Nebaidies no kļūdām. Sens un patiess ir teiciens “Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara”. To pašu var attiecināt uz pirmo palīdzību. Palīdzības sniegšanas procesā nevar izvairīties no kļūdu pieļaušanas, taču, cenšoties pietuvoties ideālam, kļūdas būs minimālas un tās iznākumu noteikti neietekmēs. Vislielākā kļūda, ko iespējams pieļaut, ir palīdzības nesniegšana.

Sargi pats sevi! Pirmās palīdzības sniedzēja drošība vienmēr būs pirmajā vietā.

               Pirmās palīdzības sniegšanas procesu raksturo pieci posmi, ko pirmās palīdzības vadlīnijās apraksta kā glābšanas pasākumu ķēdīti, kas sastāv no pieciem posmiem. Glābšanas pasākumu ķēdīte ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.

1.    Tūlītējie pasākumi.

Tas ir pasākumu komplekss, kas jāveic pirms pirmās palīdzības sniegšanas uzsākšanas. Pie tūlītējiem pasākumiem pieder:

a. Briesmu avota novēršana- brīdinājuma zīmes izvietošana, liesmas nodzēšana, elektrības atslēgšana, gāzes noslēgšana

b. Dzīvības glābšanas pasākumu uzsākšana- asiņošanas apturēšana, atdzīvināšanas pasākumu uzsākšana, ja nepieciešams.

Dzīvībai bīstamas asiņošanas apturēšanu jāsāk uzreiz, jo straujš asins zudums var būt bīstams cilvēka dzīvībai. Savukārt, ja cilvēkam nav dzīvības pazīmes, tad atdzīvināšanas pasākumi ir jāuzsāk nekavējoties, paralēli cenšoties kādam palūgt zvanīt 113 vai ņemt rokā telefonu, slēgt uz skaļruni, spiest 113, likt telefonu uz zemes un paralēli turpināt atdzīvināšanas pasākumus.

2.    Palīdzības izsaukšana

Ideālajā variantā, ja kāds ir blakus, tad, konkrēti norādot uz vismaz divām personām, ir jādod komanda: “Lūdzu zvani 113 vai 112”. Ja blakus neviena nav, tad jāpaņem savs telefons un jāzvana uz ārkārtas tālruņa numuriem 112 vai 113. Aktuāls ir jautājums, kuru no ārkārtas tālruņa numuriem labāk izvēlēties:

112- Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Zvanīt situācijās, kad ir nepieciešama glābšanas dienestu iesaiste. Tādas situācijas ir ugunsgrēks, ceļu satiksmes negadījums, bīstamas ķīmiskas vielas noplūde utt

113- Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Zvanīt situācijās, kad ir tiešs apdraudējums cilvēka veselībai vai dzīvībai. Ja ir uzsākti atdzīvināšanas pasākumi, tad palīdzības izsaukšana caur 113 noteikti notiks ātrāk.

Kāda informācija un kādā secībā ir jāsniedz glābšanas dienestiem:

·        Kur noticis nelaimes gadījums?

Pareiza notikuma adrese ir vissvarīgākā informācija, lai glābšanas dienesti varētu ierasties laikus

·        Kas noticis?

Svarīgi ir dažos vārdos raksturot notikušā apstākļus, kas noticis, vai cietušais ir pie samaņas, vai elpo utt

·        Cik cietušo?

Ja negadījumā ir iesaistīts vairāk kā viens cietušais, tad ir jāpasaka aptuvenais cietušo skaits, lai, piemēram, NMPD zinātu, cik brigādes sūtīt uz notikuma vietu

·        Klausuli pirmais noliek dispečers.

Nepārtrauc sarunu pirms dispečers nav pateicis, ka palīdzība jau ir ceļā. Ļoti iespējams, ka dispečeram varētu būt vēl kādi papildus jautājumi, vai arī palīdzības sniedzējs var tikt savienots ar dežūrārstu pirmās palīdzības padomu sniegšanai.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanai var izmantot arī aplikāciju eVeselībasPunkts. Šī aplikācija noteiks izsaucēja atrašanās vietu un līdz ar balss zvanu dati būs nonākuši NMPD dispečera rīcībā, kas ietaupīs laiku precīzas atrašanās vietas noteikšanai. Pavisam noteikti šī aplikācija ir jāizmanto situācijās, kad izsaucējs nezin vai tikai aptuveni zina savu atrašanās vietu. Aplikācija eVeselībasPunkts ir pieejama gan Appstore gan GooglePlay.

3.    Cietušā aprūpe

Šajā posmā ir jāturpina atdzīvināšanas pasākumu veikšana pēc palīdzības izsaukšanas līdz brīdim, kad ierodas NMPD brigāde un pārņem atdzīvināšanas pasākumus.

Aprūpējot cietušo ir svarīgi ievērot ļoti būtiskas lietas. Pirmkārt, palīdzības sniedzējam jābūt nosvērtam un jārada drošības sajūtu cietušajam, ka viņš ir drošās rokās. Palīdzības sniedzējam vēlams ir iepazīstināt ar sevi, paskaidrot, ka viņš prot sniegt pirmo palīdzību un ka cietušais ir drošās rokās. Svarīgi ir neko nepārmest par radušos situāciju un neveikt situācijas analīzi skaidrojot, ka cietušais ir pieļāvis kļūdu un ka tas varēja arī nenotikt. Pirmās palīdzības sniegšanas etapā nenotiek vainīgo noskaidrošana, bet gan cilvēka dzīvības glābšana.

4.    Aprūpe Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādē.

Bieži palīdzības sniedzējiem NMPD brigādes brauc ļoti ilgi. Tas ir skaidrojams ar palīdzības sniedzēja psiholoģiju, jo akūtā situācijā šķiet, ka viss notiek ļoti lēni un minūtes ilgst stundām ilgi. Visbiežākais, ko pārmet NMPD brigādēm, ir ierašanās 25 minūšu laikā, kaut gan patiesībā ir pagājušas tikai 7 minūtes. Pareizi ir šajā situācijā sniegt atbalstu NMPD brigādēm, ja tas ir nepieciešams. Un nekādā gadījumā nedrīkst filmēt, jo tas nav ētiski nedz pret pašu cietušo, nedz arī pret mediķiem, kuri tajā situācijā strādā.

5.    Cietušā aprūpe slimnīcā

Cietušā stāvoklis nonākot slimnīcā ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvi ir sniegta pirmā palīdzība. Un sekmīga pirmās palīdzības sniegšana tiek uzskatīta brīžos, kad cietušais savām kājām spēj iznākt no slimnīcas un pateikt paldies savam glābējam. Taču var būt situācijas, kad, sniedzot pirmo palīdzību, nav izdevies glābt cilvēka dzīvību. Pirmās palīdzības sniedzējs nedrīkst sev neko pārmest, jo itin bieži var būt nenovēršami apstākļi, kas var izraisīt cilvēka nāvi. Svarīgi ir apzināties, ka palīdzība ir sniegta pareizi.

 

Viss šeit aprakstītais ir pietuvināts ideālam. Dzīvē, protams, ne vienmēr tā būs. Un būs arī tādi, kas neticēs šeit rakstītajam. Taču es vēlos, lai Jūs atceraties vienu- cilvēka dzīvība bieži var būt Jūsu rokas un tikai no Jums būs atkarīgs cilvēka liktenis. Pirmo palīdzību var apgūt tikai mācoties. Un mācoties nevis vienreiz dzīvē, bet darot to regulāri. Un ikviens no Jums var kļūt par glābēju

Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, glabsim.lv

Kā pasargāt bērnu no smagas galvas traumas

Šā gada 2.jūlijā Zemgales pusē notika nelaimes gadījums, kurā jaunietis nokrita no kraujas un guva vairāku ķermeņa daļu ievainojumus, tai skaitā smagu galvas traumu. Lai glābtu jauno cilvēku bija nepieciešams piesaistīt pat ārsta speciālista brigādi, nodrošināt bērnam mākslīgu miegu un pat veikt mākslīgo plaušu ventilāciju (kā noprotams no publiski pieejamās informācijas). Pirmā par šo gadījumu sāka runāt NMPD direktore Liene Cipule un minētais gadījums izraisīja plašu diskusiju sociālajos tīklos, sabiedrību sadalot divās daļās- tie, kas uzskata, ka veloķiveres lietojamas obligāti, otri- tās lietošana ir bezjēdzīga.

Apskatot pieejamo informāciju www.bauskasdzive.lv ir aptuveni redzama tā vieta, no kurienes velosipēdists ir nogāzies. No publiski pieejamās informācijas ir zināms, ka pusaudzis nav lietojis veloķiveri un kritiens ir izraisījis dažādu ķermeņa apvidus ievainojumus jeb politraumu, tai skaitā smagu galvas traumu.

Sākumā nedaudz par to, ko nozīmē smaga galvas trauma. Tā ir ārēju spēku (sitiens, rotācija, paātrinājums) ietekme uz galvaskausa kauliem un galvas smadzeņu audiem, kā rezultātā ir iestājies galvas smadzeņu bojājums, kas rada gan apziņas traucējumus notikuma vietā, gan arī dažādas organisma reakcijas vēlākā laika posmā. Bērni ir daudzkārt jūtīgāki pret traumatisku bojājumu kā pieaugušie un bērniem smagas galvas traumas biežāk ir ar neatgriezeniskām sekām. Galvas traumas komplikāciju attīstība ir atkarīga no anatomiskām īpatnībām, kuras mainās bērnam pieaugot.

Atgriežoties pie konkrētā notikuma, var secināt, ka lielākās problēmas bērna veselībai sagādāja kritiena laikā gūtā smagā galvas trauma, jo, ja pastāvētu pamatotas aizdomas par iekšēju asiņošanu, tad NMP brigāde pacientu visticamāk vestu uz tuvāko ārstniecības iestādi, lai veiktu asiņošanas apturēšanu un tad lemtu par tālāku bērna ārstēšanu. Par cik bērns tika nogādāts Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, var secināt, ka risks uz iekšēju asiņošanu bija minimāls, taču to izslēgt uzreiz nevarēja. Nākamā smagā lieta, kas varēja notikt ar šo pacientu (cietušo) ir mugurkaula lūzums ar muguras smadzeņu bojājumu. Šādas traumas ir ar augstu invaliditātes risku un lielu apgrūtinājumu tuviniekiem. Taču šiem pacientiem nereti ir labi saglabāta mentālā funkcija, kas nozīmē, ka viņiem pastāv iespēja realizēt savu mentālo potenciālu. Roku un kāju kaulu lūzumi šajā situācijā būtu maznozīmīgi, kas lielākajā daļā gadījumu rada tikai īslaicīgas neērtības un pārejošu funkciju zaudējumu. No visa iepriekš minētā izriet, ka stāvokļa smaguma noteicošais faktors bija tieši smagā galvas trauma. Ļoti iespējams, veicot papildus izmeklējumus, atklāsies vēl dažādas traumas, kuras sākotnēji neviens. iespējams, vēl nebija pamanījis.

Sociālajos tīklos izskanēja arguments, ka bērnam tā pat nekas nebūtu palīdzējis, jo kritiens bija no kraujas. Šim apgalvojumam es negribētu piekrist. Velosipēda ķivere ir paredzēta tam, lai amortizētu triecienu pa galvu (salūztot un deformējoties), kas šajā situācijā, iespējams, būtu palīdzējusi bērnam izvairīties no smagas galvas traumas. 

Un visbeidzot- vilkt vai nevilkt ķiveri?! Šis jautājums ir uz katra cilvēka sirdsapziņas. Es vilkšu ķiveri, kad braukšu no Jūrmalas uz Rīgu vai arī braukšu savā treniņā pa mežu. Citi nevilks ķiveri, kad brauks uz veikalu pēc piena. Brīva izvēle. Taču bērniem tā būtu lietojama OBLIGĀTI, jo arī šis gadījums apliecina to, ka neviens nevar paredzēt to, kas ienāks bērna prātā un kurā brīdī viņš izdomās uzbraukt uz kraujas malas. Vecākiem ir jāmotivē bērnus domāt par drošību. Vecākiem ir jāstāsta tas, ka uzvesties droši- tas ir stilīgi. Mans vecākais dēls (7 gadi) vēl pavisam nesen konsekventi atteicās nēsāt veloķiveri, kas viņam jau bija iegādāta iepriekš. Salīdzinoši ātri tika atrasta motivācija- veloķivere ar mirgojošu lampu aizmugurē. Savu iepriekšējo ķiveri mans dēls uzdāvināja kaimiņu bērnam, kurš arī tagad to nēsā un pats ar lepnumu ieslēdz lampu un uzvelk ķiveri. Un viennozīmīgi ir skaidrs- bērnu veloķivere pasargās no smagas galvas traumas gūšanas.

Pareiza rīcība smagas galvas traumas gadījumā:

•        Novieto cietušo pusguļus vai cietušajam ērtākajā pozā,

•        Vienmēr 113, ja ir bijis samaņas zudums

•        Ja cietušais vemj – pagriez uz sāniem,

•        Ja ir brūce, pārsien ar sterilu pārsēju,

•        Neļauj atdzist cietušajam, pasargā no apkārtējās vides nelabvēlīgas ietekmes,

•        Aprūpē un nomierini cietušo,

•        Atdzīvināšanas pasākumi,  ja nepieciešams

•        Stabilā sānu guļa, ja bezsamaņā ar saglabātu elpošanu

•        Novēro cietušo

Un nobeigumā gribu citēt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kolēģus “Lūdzu, sargiet savus bērnus, arī tos, kas jau pieauguši. Bērna drošība nav joks vai izvēle – tas ir katra mūsu pienākums”

*Manā rīcībā nav datu par notikušo vai pacienta ārstēšanas gaitu. Rakstu veidoju balstoties uz savu pieredzi NMPD un nedaudz redzot notikuma vietu. Ja būšu kļūdījies, tad raksts tiks atsaukts.

Roberts Fūrmanis

Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents
Anesteziologs, reanimatologs